Šķiet, ka Trionic Walker dāvā jaunu dzīvi. Vai tā tiešām var būt taisnība?

Pastāstiet mums nedaudz vairāk par sevi un to, ar ko esat nodarbojies

Visu mūžu esmu mācījis internātskolās, daloties ar savu aizrautību ar aktivitātēm brīvā dabā. 1971. gadā vadīju ekspedīciju uz Islandi. 1982. gadā 23 cilvēku grupa ar velosipēdiem brauca no Maiami līdz Otavai, un 1986. gadā 26 trīspadsmitgadnieki, starp kuriem bija arī topošais ASV vēstnieks, ar velosipēdiem veica ceļu no Lands End līdz John O’Groats. Šādi daloties savos vaļaspriekos, varēju dot jauniešiem pašpārliecību, ko sniedz fiziski izaicinājumi. 

Pensijā varēju ar velosipēdu izbraukt Camino, atklāt Jaunzēlandi, braukt ar riteni Radžastānā, Keralā, Taizemē un Laosā. Neaizmirstami piedzīvojumi.

Taču tam visam galu galā bija fiziska cena. 82 gadu vecumā man attīstījās smaga reimatiska slimība un osteoporoze. Tā sabojāja mana mugurkaula lejasdaļu un kifozes dēļ izkropļoja stāju. Kļuvu pakļauts jauniem lūzumiem. Šķita, ka mana mīlestība uz fiziskām aktivitātēm būs ierobežota ar īpaša krēsla palīdzību.

Kāpēc jūs vērsāties uzņēmumā Trionic?

Pilnīgi nejauši žurnālā The Oldie uzdūros Trionic reklāmai. Tā parādījās tikai to vienu reizi, un es bieži domāju, cik man paveicās, ka to izgriezu un par to padomāju. Jā, tas bija dārgi, bet Walker šķita dāvājam jaunu dzīvi. Vai tā tiešām varēja būt taisnība? Zināju, ka dabiska staigāšana nekad neatgriezīsies, taču tas izrādījās labākais ieguldījums, kādu vien varēju izdarīt. Tas ļāva man iziet ārā. Es varēju kustināt locekļus. Es varēju atgūt veselību. Es varēju satikties ar cilvēkiem un vērot dabu un apkārtējo pasauli. Kāds pavērsiens bija Trionic Walker! Tas ļāva man droši atslogot mugurkaula lejasdaļu – manu sāpju avotu – un sniedza drošu un ērtu atbalstu ikreiz, kad vajadzēja atpūsties.

Ko ar savu Trionic jums ir izdevies paveikt, lai gan sākumā domājāt, ka nespēsiet?

1998. gadā nodibināju fondu, kas palīdz trūcīgajiem. Mēs visi esam brīvprātīgie ar plašu pieredzi. Diemžēl 2024. gada jūlijā mūsu goda kasieris uzzināja, ka viņam diagnosticēta motoro neironu slimība (MND), kas nav izārstējama. Biju pazinis Džonatanu 35 gadus un, kā varat iedomāties, izmisīgi vēlējos izdarīt kaut ko, kas varētu palīdzēt viņam, viņa ģimenei un draugiem, stājoties pretī straujajai pasliktināšanās, kas viņu gaidīja.

Uzticēšanās savam Trionic Walker man deva ideju ziemā noorganizēt labdarības pārgājienu Lake District reģionā – fizisku izaicinājumu, kas, par ironiju, padarīja mani veselāku.

Labdarības pārgājienā biju iecerējis ziemas laikā noiet 100 jūdzes (aptuveni 160 km), vidēji ap 2 jūdzēm dienā, ar sava Trionic Walker palīdzību; tā piepūšamās riepas tiek galā ar nelīdzenu reljefu un sliktiem laikapstākļiem. 

Sāku 17. oktobrī, un šodien, jau februārī, esmu nogājis 167,3 jūdzes. Ceru sasniegt 200 līdz finišam 28. februārī. Līdz šim kopā esmu savācis 4633 mārciņas, ieskaitot Gift Aid (vēl nav pieprasīts no HMRC). Viss tiek ziedots organizācijai MND Association. 

Kāds ir jūsu nākamais mērķis ar savu Trionic? 

Novembra beigās vietējais laikraksts publicēja rakstu par maniem labdarības pārgājiena plāniem. To izlasīja sieviete, kura tikai nedēļu iepriekš traģiski bija zaudējusi vīru agresīva vēža dēļ. Viņi abi bija aktīvi dabas mīļotāji un uzskatīja, ka kustības varētu palīdzēt viņa stāvoklim, tāpēc iegādājās Trionic Veloped, ko viņš paspēja izmantot tikai dažas reizes. Viņa vēlējās, lai es to uzreiz saņemu un izmantoju viņas vīra piemiņai. Tā kā dzīvoju Lake District reģionā, no aprīļa līdz novembrim staigāju bezceļā, tāpēc ļoti ceru, ka Veloped ar savām izsmalcinātajām apvidus spējām paplašinās manu sasniedzamību līdz zemajiem pakalniem – vienmēr ar pateicību pieminot Deividu. Un paldies, Johan, ka pielāgoji to manām vajadzībām.